Katrs kvadrātiņš, kas ir redzams B+ kopienas tamborētajā karogā, sevī ietver individualitāti, stāstu un personību. Katru kopā salikto karoga kvadrātiņu ir uztamborējis kāds no B+ kopienas ar mērķi saliedēt mūsu kopienu, veicināt tās redzamību Latvijas sabiedrībā, kā arī izcelt mūsu dažādību un vienotību.
Dalībnieki varēja uztamborēt tik daudz kvadrātiņu, cik vēlējās. Mēs, Neons, parādijām rakstu un, pateicoties mūsu ziedotājiem nodrošinājām nepieciešamos materiālus. Ar šo tamborēšanas procesu ikviens varēja iepazīties gada laikā mūsu ikmēneša satikšanās reizēs – katru trešo mēneša sestdienu.

Tamborētāji / Crocheters:
Alise Paulāne, Alvīne Bazule, Anete Gūtmane, Anna Holberga, Carys, Ēriks
Gasūns, Georgijs Kataševs, Ieva Feldmane, Ieva Kruča, Justīne Bondare,
Keitijab, Marre Muste, Nora Stripes, Rūdis Keisels, Sabīne Riseva, Santa
Skujiņa, Vitālijs Kapustins

Šī fotogrāfija nav par kailumu. Tā ir par uzticēšanos. Par brīdi, kad cilvēks atveras
nevis objektīvam, bet man – kā māksliniekam, kā līdzcilvēkam.
Es fotografēju nevis ķermeņus, bet dvēseles, kas drosmīgi iemājo savā ādā. Šajā
attēlā savijas maigums un spēks, ievainojamība un brīvība būt tieši tādam, kāds esi –
ārpus normām, lomu gaidām vai rāmjiem.
Būt daļai no Bi+ kopienas nozīmē ieraudzīt skaistumu daudzveidībā. Un mana
kamera ir instruments, ar kuru es to dokumentēju – godīgi, tuvplānā, ar cieņu.

Esmu mixed media māksliniece. Tas ir mans pastāvīgais mācību ceļojums jaunas
metodes un formu izpēte, kas ir saskaņotas ar maniem iekšējiem stāvokļiem. Es vēlos
iedvesmot cilvēkus runāt atklāti, būt saskaņā ar savu iekšējo bērnu un būt iekšā
pastāvīga izpēte, vienmēr atceroties individualitāti un nozīmi. Es parādīju savu biseksualitāti kolāžas veidā, nedaudz humoristiski un spilgti. Darbs veidots no dažāda
veida papīra vizuālās izpētes. Pildspalva, papīrs, analogā montāža, fotografēšana.

Gleznā pamatā figurē ziedu motīvs, kam cauri redzami divu cilvēku tēli. Šajā darbā es
vēlējos atspoguļot to miera pilnības sajūtu, kāda rodas esot divatā ar mīļoto cilvēku un
kopīgi atplaukstot, brīvība mīlēt īsti, patiesi un redzami.

Dažreiz pietiek ar dīvānu uz terases. Ar pļavu, kas kļūst par skatuvi. Ar logu, ko neaizver visu nakti. Pietiek ar četrām sienām un apņemšanos būt — nevis kādam citam, bet
sev. Nevis pasaulei, bet vienkārši un kopā. Šīs vietas nav radītas mums. Tās nav veidotas, domājot par mūsu balsīm, ķermeņiem vai smiekliem. Un tomēr – mēs tās atrodam, aizņemam uz brīdi, piepildām ar savu kustību, vieglumu, pārvērtībām.
Šajās telpās mēs neesam paskaidrojums, piemērs vai atbilde uz jautājumu, ko neviens nav uzdevis. Mēs esam mīksti. Mēs izģērbjamies no lomām, ko pasaule liek kā
formas tērpus, un ieelpojam. Šeit drīkst būt vēlme. Šeit drīkst būt neziņa. Un klusums,
kuru nepārtrauc jautājums: “Kāpēc?”
Stāsta pamatā ir brīvdienu satikšanās pieredze. Attēli seko pulcēšanās ritmam. No
klusajām vietām, kur mēs esam viens otram līdzās, līdz siltumam, kura nospiedums
paliek arī pēc atgriešanās mājās. Darbs balstās kvīru pieredzes stāstos – paša
piedzīvotos un tādos, kas reti atrodami atmiņu krātuvēs. No šīm liecībām turpina augt
dzīvs, alternatīvs arhīvs, kurā saplūst personiskie mirkļi un kolektīvā atmiņa.
Pasaulē, kurā kvīru vēstures bieži tikušas izdzēstas no arhīviem un kur dominējošie
naratīvi nereti vienkāršo mūsu eksistenci, šie attēli apliecina klātbūtni, kas iemājo
telpās, kuras mēs sev izveidojam, lai arī tikai uz mirkli.

Koki ir diezgan labs logo pamats, ja organizācija vēlas uzsvērt tradīcijas. Der universitātēm, bankām un ģimenes radurakstiem, domāju, ka labi der arī atrastām ģimenēm
un kopienām. Jo koki ir svarīga ekosistēmas daļa, kas ļauj elpot, atrast ēdienu un patvērumu, kas palīdz veseļoties. Mēģināju parādīt brīvību, kurai augt palīdz apkārtnes
piemērs, atbalsts un klātbūtne.

Brīvība uzticēties seksuāli – parādīt, ka otrais cilvēks tev interesē, parsvarā nav viegli.
It īpaši tad, ja šīs attiecības nav sabiedrībā atzītas vai sagaidītas. Man bija bail seksuāli uzticēties meitenei, un arī viņai bija bail man. Vai šīs bailes būtu mazākas, ja
mēs būtu redzamākas mūsu sabiedrībā?

Darbu veidoju saistībā ar skolas doto kompozīcijas uzdevumu, kura noteikums bija
uzgleznot mākslinieka pašportretu ar paleti vai otu u.c. Izdomāju, ka attēlošu sevi
kailu – tieši kāda esmu. Darba veidošanas procesā iegāju tādā kā meditācijā, pašai ar
sevi.

Arlo ir galvenais varonis stāstā, kuru būtu sarežģīti, ja ne neiespējami, pārveidot uz
izstādei atbilstošu formātu. Šajā stāstā Arlo raksta dzeju un muzicē politiskajā režīmā,
kas neatbalsta mākslu un brīvu domu; Arlo identitāte neiekļaujas vispārpieņemtajās
normās, un laikmets un apkārtējā vide viņu par to soda: atstāj savu nospiedumu pasaulē un paliek savas kopienas atmiņā, pat ja nepieredz pozitīvās pārmaiņas, ko
izraisīja.
Darbā fonā izmantoti dzejas fragmenti no prozas stāsta “Arlo bija šeit”, ieskaitot “Es
vēl esmu”, jo, kā to neskaitāmas reizes pierādījusi arī vēsture – apspiestas cilvēku
grupas turpina pastāvēt arī par spīti nelabvēlīgām politiskajām varām, sabiedrības
nosodījumam un citiem pretspēkiem. Brīvība nav pasīvs fakts, tā aktīva darbība pret
un par spīti šiem pretspēkiem.
Saistībā ar darba otru nosaukumu – “[ ] bija šeit” – piedāvāju iespēju ieviest izstādē
arī interaktīvus elementus un dot tās apmeklētājiem iespēju pierakstīt savus vārdus –
kas īpaši svarīgi varētu būt cilvēkiem, kam ikdienā nākas lietos savus “deadname” –
“[vārds] bija/ir šeit” formātā. “Šeit” šajā gadījumā nozīmējot ne tikai izstādi, bet arī
plašāku esamību.

Šajā ilustrācijā redzams nevis tradicionālais Lāčplēša un Melnā bruņinieka nāvējošais
duelis, bet gan romantisks, mierpilns un cilvēcisks brīdis starp abiem tēliem. Tā vietā,
lai viens otru iznīcinātu, viņi apskāvienā satuvinās, pārvarot gadsimtiem ilgušas simboliskas robežas – starp tautām, ideoloģijām, un naidpilniem mītiem.

Lāčplēsis, ar savu ikonisko lāča ausu cepuri un spēcīgo augumu, stāvcieši klāt Melnjam bruņiniekam, kura tumšais bruņu tērps un baltais apmetnis kontrastē ar viņa
maigajām jūtām. Lietus un pērkona zibšņi fonā rada dramatisku un kulminējošu
atmosfēru – kā dabas kliedziens par ilgi gaidītu izlīgumu.

Grieķu pazemes dievs Aīds sola atgriezt Orfeja sievu Eiridīki dzīvo pasaulē, bet ar
nosacījumu, ka Orfejam jāiet viņai pa priekšu un un viņš nedrīkst atskatīties, kamēr
viņi abi nav sasnieguši virszemi. Šaubu un raižu pārņemts, Orfejs atskatās tieši pirms
viņu ceļš ir galā, un Eiridike tiek viņam atņemta uz mūžīgiem laikiem.

“Ja es būtu Orfejs, es vienkārši neatsk-“
Tu nebūtu Orfejs. Tu nebūtu pietiekami drosmīgs, lai ieietu pazemē un glābtu cilvēku,
ko mīli. Atskatīties ir mīlēt. Mīlēt ir dumpoties. Dumpoties ir meklēt savu brīvību.

12

“bet visos jau ir bišku homo”

Piektajā klasē puišu starpā bija populāri jokoties, savstarpēji apsaucot vienam otru par geju un izmēģinot visādus citus jaunapgūtus vārdus. Kā “iesaisti šo vārdu teikumā” pubertātes versija. Arī es šajā laikā atklāju jaunas sajūtas un simpātijas pret vienaudžiem.

Vienudien pa ceļam uz sporta ģērbtuvi norisinājās kārtējā puišu saruna par minētajām tēmām. “Tu esi homo.” “Nē tu!” Un tamlīdzīgi. “Bet būsim godīgi,” – arī es pievienojos diskusijai – “mūs visos taču ir kaut kāda daļa homo!” Pārējie gardi izsmējās, tāpat kā par jebkuru tamlīdzīgi drosmīgu jociņu.

Tagad atskatoties, visticamāk gan lielākā daļa puišu neuztvēra, ka man nebija ne kripatiņas šaubu par pateiktā patiesumu un precizitāti. Varētu teikt, ka tas teikums bija mans pirmais coming out, lai gan pavisam nejaušs.

Vārdu biseksualitāte vēl nezināju un dzīvoju nevainīgā, naivā pārliecībā, ka, nu, būsim taču godīgi, visiem ir tā. Un ja arī ne visiem, tad daudziem, un tam, ka tas kādam varētu likties kaut kas dikti īpašs vai savāds, es vēl nebiju gatavs.

Ilustrācijā izmantots citāts no Barbaras Krukeres (Barbara Crooker) dzejoļa “Sarkanais amarillis” beigām: “Mūsu mazās dzīvītes, tik īsas. Bet, ak, tas plaukums.”
Darba ideja radās, domājot par šaubām, bailēm un dažkārt pat riebumu, kas mēdza
pārņemt mani kā biseksuālu pusaudzi. Savu biseksualitāti agrāk bieži saistīju ar ķermeniskām sajūtām – šī svešā, neiepazītā šķautne ir kaut kas, kas manī mīt (struto,
rūc, grib?). Tagad zinu, ka tā gaidīja savu uzplaukumu, bet tam vajadzīga brīvība, jo
nabadzīgā augsnē nekas nevar ieaugties.